Es tur dzīvoju

Publicēja 2014. gada 23. nov. 11:36Aivars Žogla   [ atjaunināts 2014. gada 23. nov. 11:38 ]
Ir kāda vieta pasaulē, kas mums jāzina vislabāk, kāda brīnumaina pasaule, kuru svešas puses cilvēki mums neatklās”, tā rakstīja Imants Ziedonis savā dzimtenes apceļotāja grāmatā „Kurzemīte”. Mums šī vieta ir Ugāle. Mīļa vieta Ziemeļkurzemes mežu ielokā, rosīgu dižceļu krustpunktā, jo cauri Ugālei aizvijas platā šosejas lenta no Ventspils uz Rīgu, aizdimd vilcienu sastāvi ar vērtīgām kravām, un no tuvākiem un tālākiem ciemiem atlīkumo mazāki un lielāki ceļi un celiņi.
Ne visi ugālnieki dodas pasaulē, daudzas  paaudzes te radušas savu mājvietu, darbu un aktīvu atpūtu. Čakli mežkopji, dzelzceļnieki, lauksaimnieki, amatnieki, tirgotāji un kultūras dzīves organizētāji visos laikos ir šeit dzīvojuši un Ugāles vārdu godā turējuši. Tā tas ir bijis un būs visos laikos. Tā ir mūsu vislielākā vēlēšanās.
Ugāles vidusskolā mācās bērni arī no tuvējiem ciemiem Usmas, Zlēkām, Puzes. Arī viņi par savu dzimto ciemu  ar lepnumu saka :”Es tur dzīvoju”.

Ċ
Aivars Žogla,
2014. gada 23. nov. 11:36