Ziedoni pieminot

Publicēja 2013. gada 15. marts 01:58Aivars Žogla   [ atjaunināts 2013. gada 15. marts 01:59 ]
Nav laiks. Ir tikai mirkļi – ellišķīgi sāpīgi un dievišķi skaisti.”

( Imants Ziedonis. „Epifānijas par mīlestību”)


Latvija atvadījās no Imanta Ziedoņa. No Dzejnieka, kurš mums devis un atstājis tik daudz, ka vēl paaudzēs viņa darbus lasīs un par tiem sajūsmināsies. Par to dziļumu, plašumu, par ziedonisko izteiksmes veidu.

Daudziem vistuvākais, visvairāk saistošākais dzejnieks joprojām ir Imants Ziedonis. Mēs labprāt teiktu: “Imants Ziedonis ir mans.” Bet vai tā var teikt? Nē. Imants Ziedonis pieder mums visiem, visai mūsu tautai. Ar saviem darbiem viņš ienāk katra sirdī un dvēselē.

Imants Ziedonis vistuvāk pienāk mums visiem ar savām „Krāsainajām pasakām”. Šīs pasakas ir jāizlasa visiem, jo tās palīdz atklāt cilvēkam pašam sevi, nojaust savu vietu pasaulē.

Krāsainās pasakas” iznāca 40 gadus atpakaļ, 1973.gadā. Kad tās izlasa, tad liekas, ka viss pasaulē ir krāsās tērpts - zaļš, zils, sarkans, dzeltens, lillā. Šķita, ka nav nekā melna. Vēlāk saprotam, ka ir arī melnais pasaulē, un no tā nevar neviens izbēgt. Katrai krāsai ir sava nozīme cilvēka dzīvē, un vislabāk to mums atklāj tieši Imants Ziedonis. Viņš liek saprast, ka, lai sasniegtu balto, ir jāiziet cauri melnajam. Bet vai pa vidu nav pelēkais? Imants Ziedonis ir pratis nokrāsot dzīvi atsevišķās krāsās, un mēs to nemaz nepamanām, ka kādas krāsas trūkst. Viss šķiet tik dabisks.

Bet Imantu Ziedoni nevar pieņemt tikai ar pasakām. Viņš arī ir dzejnieks, mūsu tautas dzejnieks. Visa viņa dzeja ir apvīta baltas gaismas aurā, kas it kā tur un nelaiž vaļā, lasot viņa dzeju. Caur Imanta Ziedoņa dzeju mēs varam vairāk ieiet sevī, izprast sevi, savas jūtas un ilgas.

Katram Imants Ziedonis asociējas ar kaut ko citu, un, lai arī dižā dzejnieka un prozas autora vairs nav ar mums, katrā, kurš lasījis kaut rindu no viņa darbiem, saglabājas daļiņa no viņa.

8.martā mēs godinājām Dzejnieku piemiņas stundā.

Bibliotekāre Ingra