Skolotāju atmiņas

Publicēja 2015. gada 14. okt. 11:58Aivars Žogla   [ atjaunināts 2015. gada 14. okt. 11:58 ]

Lai mācītu citus, ir nepieciešams daudz vairāk prāta, nekā, lai mācītos pats.”

Mišela de Montena


Ļausim savai iztēlei brīvu vaļu un vien uz mirkli iedomāsimies sevi skolotāju vietā… Baisi, vai ne?

Ne kurš katrs spētu tikt galā ar pārlieku aktīvajiem un enerģiskajiem „pirmiņajiem”, „gudrajiem” pusaudžiem, kuru domas lidinās tūkstošiem kilometru attālumā no skolas un „runātīgajiem” vidusskolniekiem.

Iedomājies klasi, kurā atrodas 20 skolēnu. Katrs no tiem ir īpašs, katram ir savas stiprās un vājās puses. Vienam mute ir aizmirsusi, kas ir miera stāvoklis, kamēr otram pat visas pasaules bagātības neliks atvērt muti. Tas bariņš pēdēja solā aizrautīgi apspriež pēdējās modes tendences, kamēr pārējie „mocās” ar skābju formulām.

Tā ir vien maza daļa no tā, ko ikdienā izjūt skolotājs. Dažkārt nākas pabrīnīties kā viņiem izdodas to izturēt.

Tieši par to mēs jūs arī mīlam. Par jūsu neatlaidību, sapratni un neizsīkstošo pacietību.

Paldies Jums, skolotāji!

Bet arī skolotāji ir sēdējuši skolas solos, tāpat kā mēs… Šoreiz apjautājām tos skolotājus, kuri dažādos laika posmos ir mācījušies Ugāles vidusskolā. Un izrādās, ka tādu ir daudz, kuri pabeiguši Ugāles vidusskolu un atgriezušies šeit strādāt. Veseli 15! Šiem skolotājiem lūdzām atbildēt uz dažiem jautājumiem.

Ċ
Aivars Žogla,
2015. gada 15. okt. 11:32